Uzsākot savas spiningošanas gaitas, man pietika ar pāris mānekļiem no tēva kolekcijas, bet nu jau iekrāto krāsaino mantiņu kopsumma pārsniedz manā rīcībā esošo kātu un spoļu kopējās izmaksas. Kā nekļūdīties savā pirmajā mānekļu izvēlē, kā lieki nepārmaksāt, ar kuriem mānekļiem uzsākt spiningošanu un kas vēl nepieciešams uz pirmo līdaku copi? Uz šiem jautājumiem centīšos īsi atbildēt, nepretendējot uz vienīgo patiesību – cik copmaņu, tik viedokļu un pieredžu. Ieteikumi visnoderīgākie būs tiem, kas neplāno spiningošanu sākt ar vairāku simtu eiro investīcijām inventārā un mānekļos. Tas jau būtu daudz smalkāks un garāks stāsts. Sāksim ar tautas klasi.
Teju katrs spiningotājs savos pirmsākumos ir izgājis cauri rotiņu un šūpiņu ērai. Ir tādi, kas uz neko citu neķer principā, jo abi bleķi ir gana rezultatīvi, ja ar tiem māk pareizi apieties un saprot, kur un kādos apstākļos tos pielietot. Ir arī gumijas zivtiņu fani, kas savākuši prāvu kolekciju un uz citiem mānekļiem nemaz neskatās. Ir arī tādi, kas drosmīgi sāk ar dārgo galu un vobleru apgūšanu. Ieskatīsimies ar iesācēja acīm katrā no šīm kategorijām.
Universālais kareivis – rotiņš
Rotiņš (arī roteris, rotējošais vizulis) – māneklis ar serdeni, lapiņu un trijžubura āķi, kas rotē ap savu asi. Parasti tie iedalās pēc izmēra, un svara. Vairāki ražotāji mazākā izmēra rotiņus apzīmē ar cipariem – jo mazāks cipars, jo mazāks rotiņš. Ne vienmēr līdakas pievilināšanai nepieciešams ņemt lielākos un smagākos – seklās vietās tas ķersies zālēs un ravēs grunti. Attiecīgi dziļākās vietās ar vieglajiem ķemmēt virsējos slāņus arī nav perspektīva nodarbošanās. Mēdz, protams, būt arī visai lieli un viegli, kā arī mazāki, bet smagāki – viss atkarīgs no materiāla, no kāda tas izveidots. Stāvošiem ūdeņiem parasti mēdz izmantot rotiņus ar apaļāku lapiņu, bet tekošiem ūdeņiem – ar garenāku, kurai nepieciešama lielāka pretestība rotēšanas uzsākšanai.
Mēdz būt arī divlapu roteri. Pats gan neesmu novērojis, ka kādos specifiskos apstākļos tiem būtu īpašas priekšrocības, bet nu dažādībai arī tādu esmu sev sagādājis un šad tad izpeldinu.
Spiningojot ar rotiņu jāņem vērā, ka nepieciešams lietot griezuli – mehānismu, kas neļauj sagriezties auklai. Pretējā gadījumā pavisam īsā laikā iedzīvosieties sapītā auklā un piņķerēšanas džungļos.
Daudzi makšķernieki no tiem ar laiku atsakās, jo copes kļūst vienveidīgas un prognozējamas. Taču zinu, ka nereti tomēr pat lielākie skeptiķi pie tiem atgriežas, jo kas cits atliek, ja laivas biedrs ar savu sudraboto lielveikalā pirkto prasto rotiņu griež pogas ārā tavam Japānā pasūtītajam voblerim.
Kā noteikt tā kvalitāti? Rotiņi ir vieni no lētākajiem un demokrātiskākajiem mānekļiem. Jo cenas un rezultātu attiecība tiem ir ļoti laba. Rotiņu uzbūves kvalitāti bieži vien nosaka pēc tā lapiņas rotēšanas īpašībām – cik ātri vai lēni jāvelk vizulis, lai lapiņa grieztos, kā arī cik ātri lapiņa pēc vilkšanas uzsākšanas sāk rotēt. Vēl, ja pavērosiet tos darbībā, redzēsiet, ka katrai lapiņai ir sava amplitūda, tādējādi veidojot atšķirīgu ēsmas zivtiņas imitāciju. Ir roteri, kas savu funkciju turpina veiksmīgi pildīt arī pēc nelielu zāļu pieķeršanās.
Radošas izpausmes to pilnveidošanā. Rotiņus bieži vien arī pats makšķernieks var dažādi uzlabot un pielāgot saviem copes apstākļiem un paradumiem – nokrāsot lapiņu vai tās iekšpusi kādā krāsā, piespraust pie āķa gumijas vibroasti vai iesiet sarkanu vilnas diegu āķim astē, noņemt no serdenes nost svariņus vai pielikt tos klāt, izrotāt to arī dažādu krāsu pērlītēm. Ja tas vairo copmaņa ticību šim māneklim, droši vajag eksperimentēt – uz paša pārveidota vai gatavota vizuļa noķerta zivs pašapziņu un pārliecību par savām prasmēm ar visu degunu ceļ vēl augstāk.
Kā to pareizi ietīt? Tas, ka rotiņš ir izmantojams vienkārši, nenozīmē, ka ar to nevar eksperimentēt. Var! Ne vienmēr nepieciešama tikai vienmērīga ietīšana – pamēģiniet ar nelielām pauzēm, pamēģiniet ar pāris asākiem uzrāvieniem, pamēģiniet ietīt pavisam ātri, pavisam lēni.
Šūpiņš – joprojām izcils veterāns
Tieši šūpiņš esot bijis pirmais vizulis, kas siets galā makšķerei, ko šodien pazīstam kā spiningu. Tā pārsteidzoši noturīgā rezultativitāte apliecina, ka šad un tad pie saknēm ir jāatgriežas neatkarīgi no japāņu, amerikāņu un citu mākslīgo mānekļu flagmaņu diktētās modes. Tas periodiski atgriežas zenītā un atkal noriet, tomēr pavisam pazudis nav nekad. Pats esmu iecienījis mūsu vietējo meistaru darinājumus, esmu iedomājies, ka tā autori katrā no saviem izstrādājumiem ieliek daļu sevis atšķirībā no rūpnīcu robotiem, un to es ļoti cienu un novērtēju.
Uzskatu, ka ir grūti uztaisīt šūpiņu, uz kuru nevarētu noķert līdaku. Tomēr ne visi ir izcili. Būtiski ir saprast, kurš no jūsu rīcībā esošās kolekcijas kādos apstākļos ir efektīvākais. Vienas taisnības nav arī te. Piemēram, esmu lasījis pilnīgi pretējus cienījamu meistaru viedokļus, kādos apstākļos būtu jāizmanto spoži, bet kādos – apsūbējuši šūpiņi. Tādēļ – eksperimentējiet un atrodiet tos, kuriem ticiet, izmantojiet un izbaudiet.
Gandrīz jebkuriem apstākļiem. Ir grūti iedomāties līdaku spiningošanas apstākļus, kuros to nevar izmantot. Šūpiņu saimē ir ļoti daudz un dažādu formu pārstāvji dažādiem apstākļiem – apaļi, gareni, karotes un S veida izliekumi, viegli, smagi, no vienas plāksnes un no divām, dažādās krāsās, no dažādiem metāliem. Vieglākais šūpiņš manā kastē ir 5g, un to var lietot vietās, kas ir pat seklākas par metru. Smagākajam ir pie 30g, tātad tam dziļuma robežu mūsu ezeros praktiski nav. Ir arī zāļainām vietām paredzēti šūpiņi ar pretzāļu stieplēm. Un tieši tik dažādos apstākļos arī pats esmu spējis savaldzināt līdakas. Pie klasiskajām zāļu karotēm (lai arī tā nav no metāla) noteikti jāmin klasika – Rappala Minnow Spoon, ko iesaku kastē turēt ne tikai iesācējiem – tas zāļainās vietās mēdz izšaut kā rezervists arī tukšās dienās. Pateicoties rezultativitātei, tam ir visai daudz pakaļdarinājumu, no kuriem daži noteikti neatpaliek arī no oriģināla.
Radošas izpausmes to pilnveidošanā. Visbiežāk šūpiņus pilnveido, piespraužot tiem pie trijžubura sarkanu vilnas diegu vai ko tamlīdzīgu. Populāras ir arī viborastes. Te gan jāskatās, cik būtiski tas ietekmē šūpiņa spēli – ir tādi, kuriem tas netraucē, bet ir tādi, kuru spēli kardināli mainās vai pat apstājas. Var eksperimentēt arī ar krāsām, izmantojot gan ūdensizturīgus flomāsterus vai aizņemoties no sievas spilgtāko nagu laku.
Kā to pareizi ietīt? Arī šūpiņu, līdzīgi kā rotiņu, ūdenī var vadīt ļoti dažādi un radoši. Svarīgi ir, lai tā šūpošanās sākas pie iespējami lēnas auklas ietīšanas – līdzīgi kā rotiņam. Visvienkāršāk ir šūpiņu vienmērīgi ietīt. Nākamais, ar ko variet eksperimentēt – taisīt pauzes: 3-4 spoles apgriezieni un 3-4 sekunžu pauze, vizulim kārdinoši vizuļojot lejup. Tieši šāda ietīšana ir devusi man labākos rezultātus. Vēl šūpiņu var visai veiksmīgi vadīt pa grunti – 2-3 spoles apgriezieni un pauze, līdz tas apsēžas uz grunts. Īsa pauze un atkal jāatkārto cikls no sākuma.
Gumijas zivtiņas – vienkārši, lēti un efektīvi
Gumijas zivtiņu starpā izvēlēties skaistuma karalieni ir tikpat grūti kā starp vobleriem. Formas, krāsas, svari, spēle – ir iespējamas neiedomājami daudz kombinācijas. Ja nu tomēr ar to ir par maz, tad variet skatīties arī ēdamgumiju virzienā. Pats pēdējo gadu laikā gumijas izmantoju tikai seklās un zāļainās vietās. Tas nav tādēļ, ka citos apstākļos tās nav efektīvas, bet gan tādēļ, ka citur eksperimentu vārdā priekšroku dodu šūpiņiem un vobleriem. Domāju, ka dažām gumijas zivtiņām, līdzīgi kā rotiņam un šūpiņam, ir jābūt katra spiningotāja arsenālā. Grūtākais ir saprast, cik garu, cik smagu, kādā krāsā un ar kādu āķi to iegādāties.
Zāļainām vietām – ar ofseta āķi. Man ļoti patīk ķert līdakas stipri aizaugušās vietās. Jo tur bez laivā ieceltajām līdakām vari būt liecinieks līdakas azartam un reaktīvas mednieces dabai – ir ļoti daudz iznācieni un copes. Tas, protams, nogalina vairāk nervu šūnas nekā vienmuļa mētāšana ezera klajumā, toties brīdis, kad redzi ūdens valni tuvojamies tavam māneklim, ir viens no adrenalīna pilnākajiem copes mirkļiem. Spiningojot zāļainās vietās, jāņem vērā zivtiņas un āķa svars. Ļoti seklās vietās nereti bez āķa nekādu papildus svaru likt nevajag. Vietās, kur dziļums ir 1-2m, mēdzu veikt nelielu operāciju un iespiest vai iekausēt silikona māneklim vēderā svinu, lai tas grimst nedaudz ātrāk un līganāk. Dažkārt copju skaitu ļoti būtiski var ietekmēt tas, vai tā grimst ar galvu uz leju, vai līgani un vienmērīgi horizontālā stāvoklī.
Kā to pareizi ietīt? Iedomājieties, kā uzvedas ievainota un vārga zivtiņa. Un tieši tā arī vadiet. Dažkārt līdaka atsaucas uz monotonu ietīšanu, zāļainās vietās tai patīk, ja zivtiņai ļauj nogrimt, bedrēs ieteicams ietīt ar 2-3 sekunžu pauzēm, ļaujot zivtiņai nosēsties uz grunts. Pamēģiniet to arī paraustīt haotiski – dažkārt plēsoņām neiztur nervi, vai arī tās vienkārši vēlas aizsargāt savu teritoriju, metoties virsū visam, kas pietuvojies viņu slēpnim. Ja esat izjutis copi, bet līdaka nav pieķērusies, ieturiet nelielu pauzi un lēnām turpiniet ietīt – ja zaļās zobos nebūs pabijis āķis, tā var medījumu kampt atkārtoti.
Kādā krāsā? Kas attiecas uz krāsu, tad tas, manuprāt, ir visai liels ticības jautājums, tomēr zināmas likumsakarības dažādos apstākļos un ūdenstilpnēs var atrast. Mana iecienītākā gumijas zivs krāsa ir oranža. Zinu copmaņus, kas ķer tikai uz baltas zivs ar sarkanu galvu, vai arī dzeltenas zivtiņas, melnu muguru un sarkanu galvu. Izmērs, kuru izmantoju līdaku ķeršanai – 8-12cm. Ķeras, protams, arī uz mazākām un lielākām gumijas zivīm, bet jārēķinās, ka ar mazāku izmēru jūs traucēs (vai gluži pretēji – iepriecinās) arī asari, bet uz lielākiem mānekļiem copes varētu būt retākas, bet pēc dažu copmaņu novērojumiem – noķertajiem eksemplāriem vajadzētu būt lielākiem. Pats gan šai tēzei pierādījumus pagaidām praksē neesmu ieguvis.
Bieži plīst, toties lētas. Gumijas un silikona zivtiņu lielākais pluss ir to cena, bet lielākais mīnuss – neizturība. Tās bieži sakož līdakas ar savām žiletes asuma zobu rindām, vai arī tās tiek sarautas zāļainās vietās. Cieš vai nu aste vai galva, pie āķa gala. Tiesa, bieži nelielas traumas var sakausēt atpakaļ – to bieži daru arī pats.
Dziļākām vietām – ar džiggalvām un svina svariņiem jeb čeburaškām. Ja ziniet, kur jūsu izvēlētajā ūdenstilpnē ir bedres, tad tās veiksmīgi var izķemmēt ar gumijas zivi, kas aprīkota ar āķi un svina galvu. Ja to dariet, tad variet draugiem stāstīt, ka šodien džigojāt. Džigs un mikrodžigs ir ļoti rezultatīvas copes metodes, kuru pamatā ir gumijas vai silikona mānekļi, kas aprīkoti ar dažādiem āķiem un svina galvām, kas ļauj meklēt zivis dažāda dziļuma vietās ar ietīšanas un pauzes metodi. Tā kā džigs ir salīdzinoši plašs un smalkumiem bagāts spiningošanas novirziens, tad te sīkāk to neapskatīšu.
Un kā ar vobleriem?
Iedomājieties, ka ieejiet ar sēnēm bagātā mežā, nepazīstot nevienu no tām. Ir ļoti viegli paņemt indīgo. Tas pats ar vobleriem – pirms neziniet, ko un kādēļ pērkat, atstājiet tos 10, 20 vai 30 eiro vēlākam laikam. Noderēs. Domājot par vobleriem, jāņem vērā, ka to pielietošanas apstākļi un tehniskās prasības katram modelim var ļoti krasi atšķirties. Ja vienu un to pašu šūpiņu vai rotiņu jūs variet vienlīdz veiksmīgi izvadīt viena metra dziļumā un 5 metros, nedaudz pamainot ietīšanas nianses, tad ar vobleriem tas neies cauri – katram dziļumam būs nepieciešams savs māneklis. Radošās un tehniskās iespējas vobleru ražošanā ir teju neierobežotas – sākot ar pašu materiālu, formu, smagumu, grimšanas un peldēšanas īpašībām, un beidzot ar patentētām svara un trokšņa bumbiņu sistēmām vobleru iekšienē. Tas, ko variet no plastmasas mānekļu klāsta iekļaut savā pirmajā līdaku slepkavu kolekcijā, ir krenki, kas nav pārāk cimperlīgi, un arī to izspēlei nav nepieciešams īpašs talants vai speciāls kāts – tie atšķirībā no smalkajiem tviča vobleriem savu darbu teicami paveiks, arī vienkārši ietinot auklu. Pārdevējam vien jāapvaicājas par tā iegrimes dziļumu – vai tas ir pa virsu peldošs, sekli ejošs, dziļāks, grimstošs.
Pavadas – vai vajag?
Mans tēvs, kas spiningoja arī laikos, kad pusdienu pārtraukumā darbnīcu veči paši no karotes ātri uzmeistaroja šūpiņus un brauca pēc līdakām un asariem, kopš pītās auklas izmantošanas pavadu spiningam vairs neizmanto. Līdz šim neviena līdaka viņam auklu nav pārgriezusi. Pats tomēr pieturos pie pavadu lietotājiem, jo vienmēr paturu prātā – un ja nu pieķeras mūža vārava? Jo līdakas neapšaubāmi mēdz pārgriezt auklu – jo lielāka līdaka, jo lielāka varbūtība, ka tas notiks. Tāpat aukla var pārtrūkt, bērzējoties uz grunts akmeņiem un citiem šķēršļiem, gar kuriem līdaka cenšas aizbēgt ar jūsu mānekli mutē. Uzskatu, ka pavada neietekmē zivs interesi par vizuli, ja vien netiek traucēta tā spēle, kas ir uzmanības pievēršanas pamatā. Līdakām izmantoju 15-20cm garas pavadas. Ja spiningojiet vietās, kur visai droši var pieķerties trofejas zivis, tad var domāt arī par garāku izmēru.
No kādiem materiāliem tās taisītas? Pavadas tiek izgatavotas no ļoti dažādiem materiāliem – kevlars, tērauds, stīga, titāns, flurokarbons u.c. Tās mēdz būt garas, īsas, mīsktas, cietas, raupjas, gludas – katrai gaumei un copes vajadzībai. Pats pēc vairākiem eksperimentiem un dažādiem ieteikumiem gan tvičam, gan universālajiem mānekļiem šobrīd izmantoju tikai 2. numura stīgu. Manuprāt, tai ir visas nepieciešamās īpašības maniem spiningotāja paradumiem – izturība, mazs svars, adekvāta un salīdzinoši maza cena, viegla mānekļu maiņa, uzticamība. Vēl ir būtiski, ka stīga ir viendaļīga un nav nekādu citu sīku mehānismu, kas var saplīst. Bieži tieši pavadu vai to sastāvdaļu sliktā kvalitāte ir galvenais iemesls mānekļu pazaudēšanai. Ja stīgu izmanto arī rotiņu mētāšanai, tad gan tai jāpieliek klāt griezulis, lai nesavītu pīto auklu. Ja tvičam der tikai cietās pavadiņas, tad universālajiem mānekļiem var izvēlēties arī mīkstāku materiālu alternatīvas.
Vai ir īstā un vienīgā? Viennozīmīgi ieteikt vienīgo un pareizo pavadiņu nav iespējams – dažādiem ražotājiem var būt līdzīgi materiāli, forma un sastāvdaļas, taču praksē tās var pat ļoti atšķirties. Turklāt pa brāķim gadās arī labākajiem ražotājiem. Eksperimentējiet, atrodiet savu īsto un turieties pie tās. Ja pietiek pacietības un entuziasma – variet paši tās izgatavot, iegādājoties kvalitatīvus materiālus. Svarīgākais ieteikums – uz pavadiņu rēķina līdzekļus taupīt nevajag. Tas atmaksāsies.
Uztveramais tīkliņš – kādu pirkt un kā to pareizi pielietot
Ir copmaņi, kas uztveramo tīkliņu neizmanto, pamatojot to ar filozofiju, ka zivij ir jādod iespēja izrauties brīvībā. Tas, protams, ir raksturīgi tikai tai makšķernieku cunftes daļai, kam pirmajā vietā ir procesa izbaudīšana, ne iztikas nodrošināšana ar bada pātagu. Te jāņem vērā, ka, kausējot zivi, tā ļoti nogurst, un līdz ar to samazinās tās izdzīvošanas iespēja pēc atlaišanas. Tāpat ieteiktu izvēlēties tīkliņu no gumijotiem materiāliem, nevis no makšķerauklas ar mezgliem. Mezgli skrāpē zivs sānus, tādējādi paverot ceļu dažādām infekcijām.
Neskatoties uz to, ka ģimenē ar līdaku ēšanu pārāk neaizraujamies un noķertās mēra līdakas nereti palaižu brīvībā, pats uztveramo tīkliņu izmantoju gandrīz vienmēr, jo par noķertu zivi uzskatu to, ko esmu turējis rokās, nevis redzējis pie laivas. Ja tā ar pēdējo sveci aiziet, tātad izrādījusies spēcīgāka par mani – visu cieņu. Noķer&atlaid, protams, vienmēr būs plaši apspriesta tēma – vieni teiks, ka tas ir līdaku populācijas pastāvēšanas garants, citi ironizēs – priekš kam tad viņu traumēt, ja nedomā mājas vest? Šoreiz šī morālā dilemma lai paliek neiztirzāta.
Biežākās kļūdas tīkliņa izvēlē ir izmērs un tā materiāls. Ja mēģināsiet taureņu ķeramajā iemānīt savu trijnieci, tas līdzināsies pieauguša vīrieša mēģinājumam iesēsties bērnu ratiņos. Nedariet tā. Tādēļ izvēlieties tādu izmēru, kurā potenciāli redziet, piemēram, 5kg smagu līdaku. Otrkārt neiesaku izmantot uztveramos tīkliņus, kas pīti no auduma. Tie nav paredzēti zivīm, kas tiek ķertas ar trijžuburu āķiem ar atskabargām. Āķi tajā ieķersies un nāksies izgriezt caurumu – tīkliņš sabojāts. Risinājums – tīkliņi ar gumijotu silikona sietu. Arī tie, protams, pakļaujas līdakas centieniem izrauties brīvībā un sapinas, kas pamatīgi samudžina visus mānekļa āķus tīkliņa rūtīs, tomēr trijžuburu atbrīvošanas process ir salīdzinoši viegls un nekas nav jāgriež. Vēl uzmanība jāpievērš kāta izmēram – optimāli copei no laivas pietiek ar 1,5-2m kātu.
Kā pareizi to izmantot? Pirms līdaka ir pie laivas, iegremdējiet uztvērējtīkliņu aptuveni 50cm zem ūdens un mēģiniet zivi prātīgi uzvadīt tieši virs tīkliņa. Kad tas izdevies – celiet tīkliņu augšā. Jāņem vērā, ka līdaka gandrīz vienmēr pie pašas laivas veic pēdējos izmisuma centienus izrauties brīvībā ar skriešanu zem laivas, svecēm un citām adrenalīna pilnām darbībām, jo pamana visu sev nepatīkamo komplektu – laivu, makšķerniekus un arī uztveramo tīkliņu. Ja tā notiek, nemēģiniet tai dzīties pakaļ kā mušai virtuvē – izņemiet tīkliņu no ūdens, pagaidiet, lai tā nedaudz iztrakojas un nomierinās, pakausējiet to. Ja līdaka ar visu trijžuburi ieķersies tīkliņā no ārpuses, diezgan droši, ka paliksiet bez vakariņām.
Ja tīkliņu neizmantojiet, tad plēsēju nāksies laivā iecelt ar rokām. Pirms ķerties līdakai pie skausta vai žaunām, to vēlams nokausēt, lai tā neārdītos brīdī, kad veiksiet savu dzelžaino satvērienu. Lielākas līdakas mēdz ņemt nevis aiz skausta, bet gan aiz žaunām. No malas tas izskatās vienkārši, tomēr prasa zināmas iemaņas. Darot to nemākulīgi, ar 100% garantiju sagriezīsiet pirkstus pret žiletes asajām zobu rindām. Tādēļ, pirms to izmēģināt, iesaku kādai noķertai līdakai izpētīt žaunas un žokļus, lai zinātu, kur un kā var riskēt ar saviem pirkstiem. Var, protams, celt arī ar kāta palīdzību, tomēr to neiesaku, jo šis var izrādīties visai dārgs risinājums, ja līdakas smagums jūsu smalko kātu pārlauzīs uz pusēm.
Citi instrumenti
Vēl neatņemami līdaku copes instrumenti ir knaibles, ar kurām izņemt vizuli no zivs asajiem žokļiem. Tām jābūt vismaz 20cm garām. Šis process ir ļoti svarīgs gan zemmēru amnestijai, gan mēra zivju brīvlaišanai – ja traumēsiet žaunas, diezgan droši, ka zivs drīz nobeigsies. Dažkārt līdaka āķus ir ierijusi tik dziļi, ka tie jāizņem caur žaunām, atkabinot vai nogriežot mānekli nost. Pie dziļi ierītu trijžuburu izņemšanas noderēs arī mutes atpletējs – ja līdakai māneklis ir ierīts dziļi mutē un tā ir ciet, tad savas rokas tur bāzt negribēsies. Vēl jums būs nepieciešama ūdensdroša kaste, kur ērti glabāt savus mānekļus. Noteikti iesaku lietot arī polarizējošās brilles, kas ne tikai ļauj labāk saskatīt to, kas notiek ūdenī, bet ir neaizstājamas, ja ūdenī jāpamana tikko norautais māneklis. Vienmēr līdzi nepieciešams arī nazis vai vismaz šķēres. Silikona zivtiņu sakausēšanai noderēs šķiltavas vai sērkociņi. Bet zemmēru identificēšanai – mērlenta vai iepriekš nomērīts 50cm garš priekšmets vai atzīme uz spininga kāta. Ja plānojiet noķerto zivi paturēt, atcerieties arī par humanizatoru, lai gan to var aizstāt arī ar nazi, iedurot līdakai sprandā vai pārgriežot žaunu vākus.
Rezumē
Iepriekšējā CL numurā tikām skaidrībā ar kātu, spoli un auklu. Tagad pieliekam klāt vienu mazu un vieglu rotiņu (5-7g), vienu ar plato vai gareno lapiņu vidējā izmērā (8-14g), pāris šūpiņus dažādos svaros (5-25g), pāris gumijas ar ofseta āķiem zāļainām vietām, pāris ar svina galviņām dziļākām vietām, knaibles, mutes atpletēju, nazi, copes licenci un varam doties zaļo dāmu medībās. Par pārējām vajadzībām sapratīsiet jau pēc pirmajām spiningošanas reizēm. Ja šī nodarbe jums iepatiksies, no apaugšanas ar vajadzīgām un ne tik vajadzīgām lietām izbēgt ir teju neiespējami. Taču arī tā ir patīkama daļa no procesa, jo ieguldām taču savā hobijā un brīvā laika pavadīšanā. Ne asakas!
P.S. Raksts publicēts žurnāla Copes Lietas marta numurā.
Ar spiningu pēc trofejas 