Vārds “anarhija” nāk no grieķu vārda anarkhia, kas nozīmē “pret autoritāti” vai “bez valdnieka”, un tika lietots nicinošā nozīmē līdz 1840. gadam, kad Pjērs-Žozefs Prudons to izmantoja, lai aprakstītu savu politisko un sociālo ideoloģiju. Prudons uzskatīja, ka organizācija bez valdības ir gan iespējama, gan vēlama. Politisko ideju evolūcijā anarhismu var raksturot kā maksimālu liberālisma un arī sociālisma piepildījumu. Dažādos anarhistu ideju strāvojumus var saistīt ar viņu uzsvaru vai nu vienai, vai otrai ideoloģijai.

Vēsturiski anarhisms radās ne tikai kā skaidrojums par milzīgo plaisu starp bagātajiem un nabagajiem jebkurā sabiedrībā un kā iemesls, kāpēc nabagajiem ir pienākums cīnīties par savu kopīgā labuma daļu. Tā bija arī radikāla atbilde jautājumam “Kas nogāja greizi?”, kurš tika uzdots pēc Franču revolūcijas galīgā iznākuma. Tā beidzās ne tikai ar terora laikmetu un jaunas bagātu valdnieku kastas parādīšanos, bet arī ar jaunu cilvēku mīlētu imperatoru – Napoleonu Bonapartu, kurš dīžājās savās iekarotajās teritorijās.

Anarhisti un viņu priekšteči bija unikāla parādība politiski kreisajā spārnā, jo viņi apgalvoja, ka strādnieki un zemnieki, izmantojot radušos izdevību izbeigt gadsimtiem ilgušo ekspluatāciju un tirāniju, tiks neizbēgami piekrāpti. Viņus nodeva jaunā politiķu šķira, kuru galvenā prioritāte bija atjaunot centralizēto valsts varu. Pēc katras revolucionāras sacelšanās, kas parasti tika izcīnīta par smagu cenu tieši vienkāršajiem cilvēkiem, jaunie valdnieki nevilcinājās ķerties pie vardarbības un terora, slepenpolicijas un profesionālas armijas, lai noturētu kontroli.

Anarhistu izpratnē pati valsts ir uzskatāma par ienaidnieku, un viņi ir izmantojuši šo interpretāciju visu 19. un 20. gadsimta revolūciju iznākumiem. Šāds skatījums tiek pamatots ne tikai ar to, ka katra valsts rūpīgi uzrauga un reizēm arī soda disidentus, bet gan ar to, ka katra valsts aizsargā varasvīru privilēģijas.

(c) Colin Ward “Anarchism: A Very Short Introduction”